Domājām, ka būsim gudrāki
Salīdzinot ar Marisu, Kristers piedzima ļoti viegli un ātri. Varētu teikt, - stundas laikā. Mierīgs mazulis, kas pirmās nedēļas daudz gulēja un ļāva lielajam brālim klusumā aprast ar jauno situāciju. Tomēr ceturtajā nedēļā viņu sāka mocīt šķidra un bieža vēdera izeja un, tai kļūstot zaļganai un gļotainai, devāmies pie ģimenes ārsta pēc palīdzības. Pēc mūsu stāstītā, tika izsecināts, ka ir iekaisums, kura “apkarošanai” nepieciešams 3 dienas dzert antibiotikas. Smagu sirdi sāku tās Kristeram dot, tomēr otrās dienas pievakarē sākās spēcīga caureja un ģimenes ārsts ieteica doties uz Vidzemes slimnīcu.
Tā sākās mūsu “ilgais ceļš cēloņa meklēšanas kāpās”. Sākumā tika uzstādīta diagnoze: disbakterioze. To nedaudz apārstēja un šķita, ka esam jau uz svītras, bet pēc pāris dienām atkal atgriezāmies slimnīcā ar augstu temperatūru. Arī šo klapatu apārstējām, tomēr procesa laikā jau parādījās pirmās asins stīdziņas Kristera vēdera izejā. Sākotnēji nospriedām, ka pēc tādas caurejas, kāda viņam bija, tas ir tikai normāli un pāris dienās viss pāries. Tikuši ārā no slimnīcas, devāmies ilgi gaidītajā atvaļinājuma braucienā uz Kuldīgu. Restorānā apēstais lasis, kas caur pienu nonāca Kristera gremošanas sistēmā, “atrāva” vaļā īstas asins slūžas. Naktī vairākas reizes mainot autiņbiksītes, pamanījām, ka asiņu kļūst tiešām daudz un no rīta nekavējoties zvanīju mūsu Vidzemes Slimnīcas nodaļas bērnu ārstei Elitai Smoļinai, kura, ieraugot Whatsapp atsūtītos vizuālos uzskates materiālus :), ieteica nekavējoties doties uz slimnīcu. Nolēmām doties uz Gaiļezeru un, tad sākās vēl viens slimnīcu, mazā organisma skalošanas un testēšanas posms, kurš galu galā noslēdzās tuvāk mājām – atgriežoties Vidzemes slimnīcā. Tomēr visa ārstēšanās procesa gaitā kļuva tikai ļaunāk. Asins stīdziņas nomainīja asiņainas gļotas. Kristera vēdera izeja saglabājās ļoti bieža un ļoti asiņaina. Šajā periodā naktis bija šausmīgas, jo vidū starp murgiem, realitāti un iztēli, vairākas reizes modos domādama, ka Kristers vairs neelpo un ap viņu ir asins peļķe. Sirdij šausmās pamirstot, steidzu ieslēgt gaismu un izplūstot atvieglojuma asarās, uzelpoju: “Tikai iedomas, tikai iedomas. Jādzīvo tālāk un būs labi!”. Par cik joprojām baroju pati, man tika noteikta piecu produktu diēta – rīsi, griķi, gurķi, vārīta cūkgaļa un banāni. Gaidījām uzlabojumu, tomēr sagaidījām tikai to, ka asiņainās vēdera izejas kļuva aizvien biežākas. Ārsti prognozē, ka šādos gadījumos, uzlabojums jāgaida pat mēnesi, tomēr dr. Smoļina atzina, ka nav gatava ļaut zīdainim mēnesi asiņot un sazinājām gastroenteroloģi dr. Puķīti, kura, noklausoties mūsu bēdu stāstu, ieteica tikai vienu risinājumu: nekavējoties jāpārtrauc barošana ar krūti un jāpāriet uz hipoalerģisko maisījumu “NeoCate”. Par šo maisījumu noteikti būs vēl kāds stāsts, jo šeit tiešām IR ko stāstīt. Maisījumu var pasūtīt vai iegādāties uz vietas dažādu medikamentu izplatītāju birojā ,,Oriola” Rīgā, jo aptiekās ,,NeoCate” netirgo - to ir iespējams vien pasūtīt. Tās pašas dienas pēcpusdienā steidzāmies uz Rīgu pēc maisījuma. Un jau nākošajā dienā, neierasti ilgi gaidot, sagaidījām pirmo “normālo” vēdera izeju. Gandrīz nemaz asiņu, tikai gļotas. Par zibenīgo rezultātu bijām ļoti pārteigti! Ar to mums jārēķinās vēl vismaz pāris mēnešu, taču uztraukumam nav pamata, jo sadzīšana notiek tik ātri, cik notiek. Jau pēc trim dienām atvadījāmies no slimnīcas un ārstēšanos turpinām mājās. Bijām pie alergologa, kura apmeklējums gan šoreiz nevainagojās ar panākumiem, jo dūriena testi neuzrādīja nekādas alerģijas (8 nedēļās mazais organisms vēl to neuzrāda). Nākošā vizīte mums noteikta 6 mēnešu vecumā, kad, visticamāk, arī tiksim skaidrībā par alerģisko reakciju cēloni. Šajā laikā, protams, arī asins analīžu tests neko neuzrāda. Atliek vien gaidīt... Lai gan esam nonākuši pie kāda risinājuma, tomēr tas ir īslaicīgs un veseļošanās jāturpina vēl vismaz pāris mēnešus. Par to, kā mums izdosies ar šo SaDzīvot – kādā no turpmākajiem stāstiem. |
|